Kāda ir zeķu izcelsme

Senās zeķes sauca par "kāju drēbēm" vai "kāju kabatām", un bija nepieciešami tūkstošiem gadu ilga evolūcija, lai attīstītos par mūsdienu zeķēm.

Sievietes senajā Romā ap kājām un kājām valkāja plānas siksnas, un šie legingi bija primitīvākās zeķes. Līdz viduslaiku vidum šāda veida "zeķes" kļuva populāras arī Eiropā, bet plānās siksnas tika aizstātas ar auduma gabaliem. 16. gadsimtā spāņi sāka atdalīt zeķbikses no biksēm un sāka izmantot adīšanas metodi, lai austu zeķes.

Anglis Viljams Lī (Viljams Lī) iesaistīja sievu roku adīšanai, kā rezultātā viņš veica pētījumus par adīšanas mašīnām. 1589. gadā viņš izgudroja pasaulē pirmo roku adāmmašīnu vilnas biksēm. 1598. gadā tā tika pārveidota par adāmmašīnu, kas varēja ražot smalkākas zeķes.

Drīz franču Fournier (Fournier) sāka ražot zīda zeķes Lionā, līdz 17. gadsimta vidū sāka ražot kokvilnas zeķes. Pēc tam, kad DuPont 1938. gadā izgudroja neilonu, tajā pašā gadā tirgū tika laista pirmā neilona zeķu partija. Kopš tā laika zeķu tirgus ir piedzīvojis pilnīgas pārmaiņas, un neilona zeķes pakāpeniski ir kļuvušas populāras un visas dusmas. Popularitāte Eiropā bija novēlota, un tikai 1945. gadā oficiāli tika uzsākta pirmā neilona zeķu partija. Saskaņā ar pētījumiem primitīvākās zeķes parādījās Ķīnas Sja dinastijā (21. gadsimts pirms mūsu ēras - 17. gadsimts pirms mūsu ēras). Grāmatā "Wenzi" ir frāze "Karalis Wen uzvarēja Chong, un zeķes tika atraisītas", kas nozīmē, ka Zhou zeķu karaļa Wen siksnas tika atslābinātas. Spriežot pēc diviem zīda zeķu pāriem, kas atklāti no Rietumu Hanu dinastijas kapa Nr. 1 Mawangdui, Changsha, tie visi bija izgatavoti no veseliem zīda drēbniekiem, kas uzšūti uz pakāpiena un muguras, un dibens bija bezšuvju. Atvere caurules aizmugurē ar prievītes siksnām, kas piestiprinātas pie atveres. Zeķu izmērs ir 23cm un 23,4cm, bet zeķu augstums ir 21cm un 22,5cm.

Pirms zeķēm, ko cilvēki valkā, cilvēki ir valkājuši legingus plašā nozīmē. Tas aizsākās senajā Ēģiptē ar ādas kāju siksnām un zeķēm līdzīgiem apģērbiem, kas šūti no lina vai vilnas auduma. Krusta karu laikā parādījās zeķes Chausses, bet tās nebija paredzētas dāmām. Krustneši izmantoja tīrus zīda audumus, lai izgatavotu izsmalcinātākas zeķes. Dāmas rotāja potītes ar smalkām, sīkām kurpēm, kas mirgoja zem glītiem svārkiem. Toreiz zeķes bija vīriešu konservs. 1589. gadā britu semināra students Viljams Lī izgudroja mašīnu zeķu šūšanai ar rokām, kas bija 6 reizes ātrāka nekā roku šūšana. Tas ir šujmašīnas iniciators. Tajā pašā laikā dāmas arī sāka valkāt zeķes.

Rūpniecisko zeķu ražošana sākās 1860. gadā. Zeķu industrija ir meklējusi jaunus materiālus, lai aizstātu lētāko zīdu. Jaukto dziju ražošana ir padarījusi zeķu nozari par lielu panākumu. 1928. gadā DuPont parādīja pirmo neilona zeķu pāri, savukārt Bayer ieviesa polipropilēna zeķes. 1940. gadā augstas caurules neilona zeķes radīja augstāko pārdošanas rekordu Amerikas Savienotajās Valstīs un sāka kļūt par izplatītu ikdienas nepieciešamību. Laivu zeķes parādījās 1980. gadu sākumā, kad tenisa apģērbs sāka celties. Klasiskajam stilam ir divas kažokādas bumbiņas pie potītes. Tas atkal bija populārs 2000. gadu vidū, taču tas ir mainījies daudzos stilos, ko galvenokārt izmanto, lai papildinātu skeitborda apģērbu, un, otrkārt, Vai nu šortus, vai svārkus. Dažas meitenes valkā neredzamas zeķes, jo vēlas pilnībā parādīt kāju izliekumus, un zeķes nav izskatīgas, tāpēc viņas valkā neredzamas zeķes. Tos parasti nēsā, vingrojot vai sportiski ikdienā, parasti ar šortiem vai karstām biksēm. Vai arī tie, kas valkā apavus ar nosvīdušām kājām, var absorbēt sviedrus.